Sens tik sens ir tas stāsts!

2017-12-19 10:14
18.decembra pēcpusdienā Rikavas bibliotēkas vadītāja Vilma Poplavska aicināja uz Stāstu bibliotēkas pasākumu “Sens tik sens ir tas stāsts!”. Iedzīvotāji tika aicināti jau iepriekš atgādāt uz bibliotēku senatnes liecības, kopīgi veidojot izstādi. 
Visvairāk vēsturisko priekšmetu uz bibliotēku atnesa Iveta Ragause. Viņa gan stāstīja par to pielietojumu sadzīvē, gan demonstrēja. Kopīgiem spēkiem ar bazmynu tika svērts simtgadīgs zvans, visi izmēģinājām cūku saru suku, kopīgiem spēkiem sukājām vilnu un centāmies atcerēties, kā jāspēlē fiškas.
Bibliotēkas vadītāja Vilma Poplavska stāstīja par ģimenei piederošo simtgadīgo zvanu: “Šo zvanu mani vecāki saņēma mantojumā no saviem vecākiem Ilūkstes pusē, kur mana dzimtā vieta. Pirmsākumos zvanu sēja pie loka zirga aizjūgā. Zvana dziesma padarīja braucienu jautrāku, deva ziņu gājējiem un citiem braucējiem. Vēlāk zvanu sēja gotiņai pie kakla, jo ganības bija krūmājos un mežā. Zvana skaņa norādīja, kur jāmeklē lopiņi.”
Larisa Fedosejeva stāstīja par to, kā jaunībā reiz nācies mukt no balles klubā. Viņa ar pārliecību teica, ka tas bijis izņēmuma gadījums, jo Rugājos vienmēr valdījusi draudzīga noskaņa. Cilvēki nav šķiroti pēc mantiskā stāvokļa vai dalīti pa tautībām. 
Jaunāko paaudzi aizrāva iespēja apgūt fišku spēli. Kādam tā padevās īpaši labi, kādam vēl jātrenējas veiklībā, lai apaļā kartīte pēc atsitiena pret izvēlēto virsmu nokristu ar otrās puses zīmējumu uz augšu.
Īpaši sirsnīgs stāsts par pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu elektroierīci izdevās Ingai Strogonovai. Inga parādīja, kā viņas māmiņai zīdaiņa vecumā tika sarūpētas silta piena vai putras pudelītes. Inga pat nodemonstrēja, kur un kā elektroierīcē jāpārslēdz siltuma režīmi.
Stāstu izskanēja daudz. Par to, kā vecmāmiņa slēpa mazmeitas mukšanu uz dejām. Par to, cik uzmanīgam jābūt “Līvu akvaparkā”. Natālija Gribovska ar patiesu lepnumu nosauca tos vēsturiskos priekšmetus, kas ir mājās. Vasīlijs Krasnovs no sirds smējās par to, ka viņa mamma, maziņa būdama, reiz zagusi ābolus kaimiņa dārzā. Neiztika arī bez atmiņām par to, ka bija laiks, kad cilvēkiem par baznīcas apmeklējumu draudēja represijas.
Pasākuma nobeigumā lielā vienprātībā nonācām pie secinājuma, cik svarīgi ieklausīties vecāku un vecvecāku stāstos, jo ģimenes, dzimtas vēsture ar laiku nonāk mums katram rokās. Un tad jābūt tik stipram, lai  neļautu satrūkt tai laika joslai, kas caur mums katru ietiecas nākotnē.
Iveta Dimzule.
18.decembra pēcpusdienā Rikavas bibliotēkas vadītāja Vilma Poplavska aicināja uz Stāstu bibliotēkas pasākumu “Sens tik sens ir tas stāsts!”. Iedzīvotāji tika aicināti jau iepriekš atgādāt uz bibliotēku senatnes liecības, kopīgi veidojot izstādi. 
 
Visvairāk vēsturisko priekšmetu uz bibliotēku atnesa Iveta Ragause. Viņa gan stāstīja par to pielietojumu sadzīvē, gan demonstrēja. Kopīgiem spēkiem ar bazmynu tika svērts simtgadīgs zvans, visi izmēģinājām cūku saru suku, kopīgiem spēkiem sukājām vilnu un centāmies atcerēties, kā jāspēlē fiškas.
 
Bibliotēkas vadītāja Vilma Poplavska stāstīja par ģimenei piederošo simtgadīgo zvanu: “Šo zvanu mani vecāki saņēma mantojumā no saviem vecākiem Ilūkstes pusē, kur mana dzimtā vieta. Pirmsākumos zvanu sēja pie loka zirga aizjūgā. Zvana dziesma padarīja braucienu jautrāku, deva ziņu gājējiem un citiem braucējiem. Vēlāk zvanu sēja gotiņai pie kakla, jo ganības bija krūmājos un mežā. Zvana skaņa norādīja, kur jāmeklē lopiņi.”
 
Larisa Fedosejeva stāstīja par to, kā jaunībā reiz nācies mukt no balles klubā. Viņa ar pārliecību teica, ka tas bijis izņēmuma gadījums, jo Rugājos vienmēr valdījusi draudzīga noskaņa. Cilvēki nav šķiroti pēc mantiskā stāvokļa vai dalīti pa tautībām. 
 
Jaunāko paaudzi aizrāva iespēja apgūt fišku spēli. Kādam tā padevās īpaši labi, kādam vēl jātrenējas veiklībā, lai apaļā kartīte pēc atsitiena pret izvēlēto virsmu nokristu ar otrās puses zīmējumu uz augšu.
 
Īpaši sirsnīgs stāsts par pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu elektroierīci izdevās Ingai Strogonovai. Inga parādīja, kā viņas māmiņai zīdaiņa vecumā tika sarūpētas silta piena vai putras pudelītes. Inga pat nodemonstrēja, kur un kā elektroierīcē jāpārslēdz siltuma režīmi.
 
Stāstu izskanēja daudz. Par to, kā vecmāmiņa slēpa mazmeitas mukšanu uz dejām. Par to, cik uzmanīgam jābūt “Līvu akvaparkā”. Natālija Gribovska ar patiesu lepnumu nosauca tos vēsturiskos priekšmetus, kas ir mājās. Vasīlijs Krasnovs no sirds smējās par to, ka viņa mamma, maziņa būdama, reiz zagusi ābolus kaimiņa dārzā. Neiztika arī bez atmiņām par to, ka bija laiks, kad cilvēkiem par baznīcas apmeklējumu draudēja represijas.
 
Pasākuma nobeigumā lielā vienprātībā nonācām pie secinājuma, cik svarīgi ieklausīties vecāku un vecvecāku stāstos, jo ģimenes, dzimtas vēsture ar laiku nonāk mums katram rokās. Un tad jābūt tik stipram, lai  neļautu satrūkt tai laika joslai, kas caur mums katru ietiecas nākotnē.
 
Iveta Dimzule.
 

 

Kontakti

UNESCO LNK Adrese:
Pils laukums 4- 206
Riga, LV-1050
Tel: +371 67325109
www.unesco.lv
+371 67325109 office@unesco.lv