Piedzīvojumi ar transportlīdzekļiem

2020-03-09 10:19

Pirms simtiem un tūkstošiem gadu cilvēks ātri vien saprata, ka viņš nevar mēroties spēkiem ar dabā mītošo dzīvnieku pārvietošanās ātrumu. Saprata, ka pievarēt ūdeņus arī ne vienmēr var ar savu – homo sapiens – spēku. Tika meklēti risinājumi. Ūdeņu ceļos iemēģināja primitīvus plostus, no koku stumbriem greba laivas. Kāds pieradināja zirgu, pamazām tapa vienkāršas ierīces, kuras vilka pieradinātie bērīši, dābolaiņi un sirmīši. Cilvēce attīstījās, tika izgudroti zirga vilkmes tramvaji, radīja cilvēks dzelzceļu, tam iesākumā bija tvaika lokomotīves. Vēlāk – revolūciju trasporta jomā radījā iekšdedzes dzinēja izgudrošana. Un tad jau…Gaz, Volga, Moskvičs, Žigulis, mikroautobuss “Latvija”, Zaporožecs, Oka, Ņiva, Bobiks, Lada – vai atceramies padomju laika automašīnas? Bet to automobiļu dažādību, kas tagad valda pasaulē, nav vērts sākt saukt, citādi nāksies to darīt nedēļu no vietas.

Transportlīdzeklis ir paredzēts cilvēku vai kravu pārvadāšanai. Transportlīdzekļus, kas nepārvietojas pa sauszemi bieži dēvē par "kuģi": kuģisgaisa kuģiskosmosa kuģis.Mums ikdienā vairāk saskare ir ar sauszemes transportlīdzekļiem, tie plaši iedalās kategorijās, piemēram, pēc dzinēja tipa vai pārvietošanās veida: riteņukāpurķēžusliežu vai slēpju. Ja kādam ir automašīna, motocikls, velosipēds, kuram ir ne mazāk kā 30 gadu, var doties uz valsts akciju sabiedrību „Ceļu satiksmes drošības direkcija”, tur veic transportlīdzekļu izvērtēšanu vēsturiskā spēkrata statusa piešķiršana. Vēsturiskā spēkrata statusu var piešķirt mehāniskajam transportlīdzeklim (automobilim, motociklam, autobusam), kas ir ne mazāk kā 30 gadu vecs, vizuāli un tehniski ir saglabāts vēsturiski korektā stāvoklī, netiek lietots kā ikdienas transportlīdzeklis, kuram ir kultūrvēsturiska vērtība un, kas ir daļa no tehnikas un kultūras mantojuma.

Gan par šiem aspektiem, gan par saviem piedzīvojumiem transportlīdzekļu sakarā runāja UNESCO Stāstu bibliotēkas kārtējā tikšanās reizē lieli un mazi rikavieši un ciemiņi. Kāds pastāstīja, cik šausmīgi bail bijis bērnībā braukt kāpurķēžu traktorā, kur visas durvis vasarā izņemtas ārā, logu stikli arī, tāpēc vējš svilpoja caur traktoru kā negudrs, likās, ka izpūtīs ārā no kabīnes, nokritīsi zem kāpurķēdēm, kas tevi samals.

Sešgadīgā Samanta atklāja, ka trīs gadiņu vecumā esot pamatīgi nokritusi no velosipēda:”Braucu pa ceļu pie mājām, pēkšņi skatos – mašīna brauc! Nevarēju pagriezt stūri, nezinu, kāpēc. Velosipēds mani “izmeta no sedliem”, pārsitu ceļagalu. Toties bez traumām skrituļslidu mākslu apguvusi Dace Vilcāne, viņa pastāstīja: “Vispār esmu mierīgs bērns. Kad man bija kādi 7 vai 8 gadi, draudzene Sabīne Ragause atdāvināja savas vecās skrituļslidas. Gan viņa, gan mana mamma turēja mani aiz rokām, lai iemācītu braukšanas mākslu. Vēlāk mani draugi bija liels atbalsts, viņi iedrošināja, morāli atbalstīja, nekad neskrēja tādā ātrumā, kuru es vēl nevarēju attīstīt. Pagaidīja vienmēr. Un man ne reizi nav bijuši vajadzīgi ne elkoņu, ne ceļgalu sargi.”

Dainuvīte Garjonova no Dricāniem stāstīja: “Vasaras vidū es vizinājos ar skrituļdēli. Man nebija ne elkoņu sargu, ne ceļgalu sargu, ne ķiveres. Jā, rīkojos neapdomīgi! Vizinājos tā laikam divas vai trīs stundas. Ātrums aizrauj.  Centos izbraukt līkločus, braukt ātrāk un tad… Es nokritu. Ļoti sasitu ceļgalu, stipri sāpēja. Tecēja asinis, es raudāju. Labi, ka kopā ar mani bija draudzene, viņa man palīdzēja aizklibot līdz mājām. Mamma un tētis mani nebāra, apkopa ceļgalu, uzlika lielu plāksteri.   No tā laika es vairs neesmu kāpusi uz skrituļdēļa. Saprotu, ka skrituļdēlis sametās tādēļ, ka uzbraucu mazam akmentiņam, kas bija uz asfalta, bet vienalga baidos braukt, jo toreiz tiešām stipri sasitos.”

Savukārt Inga Strogonova atklāja lūk ko: “Manam vectēvam ir traktors. Kad pienāca rudens, bija jārok kartupeļi. Mamma, es un mazā māsa braucām palīdzēt vecmammai norakt kartupeļus.  Kad darbs bija padarīts, salikām maisus ar tupenīšiem traktora piekabē un vedām uz pagrabu. Man atļāva braukt traktora piekabē. Ne vienkārši braucu, bet pieturēju maisus, lai tie negāžas un kartupelīši neizbirst. Un tad es izdomāju, ka var taču apgulties uz maisiem – kā gultā! Tā nu es apgūlos un palūkojos debesīs. Tās bija tik skaistas! Man bija sajūta, ka es peldu pa debesīm, ka esmu piedūrusies debess zilgmei. Man ļoti patika brauciens traktora piekabē.”

Diāna Dimzule atklāja, ka viņai mājās saimnieciskajā teritorijā visu bērnību bijusi  viena vietai, kurai bijis bail iet garām, jo vecajā traktorā mitinājās lapsenes. No tām Diāna šausmīgi baidījusies. Meitene pastāstīja: “Traktors vecs bija, nebrauca,tam nebija jau riteņu un daudzu citu detaļu, bet lapsenēm tur bija labi. Man vienmēr bija bail tur iet garām vai skriet. Lapsenes mitinājās traktora sēdeklī. Kad lapsenes no turienes pārcēlās citur, man vienalga bija bail iet traktoram garām. Nezinu, kāpēc tādas briesmīgas bailes bija. Ne reiz lapsenes man neiedzēla, bet vienalga bija šausmīgi bail!”

UNESCO Nacionālā komiteja Latvijā šogad īpaši uzsver – katrs mūsu stāsts ir valsts vēstures daļa. Vēsturi raksta pētnieki, arhivāri, varasvīri. Tomēr vispatiesākā ir tā vēsture, ko izstāsta katrs cilvēks. Rikavas pagasta bibliotekāre pagasta iedzīvotājus, katru ciemiņu aicina atlicināt laiku, kaut piecas minūtes, ienākt bibliotēkā un izstāstīt savu stāstu, jo novadpētniecības materiāli ir tie, kuri saglabās mūsu stāstus un rādīs nākamajām paaudzēm patieso Latviju.

Iveta Dimzule.

 

Kontakti

UNESCO LNK Adrese:
Pils laukums 4- 206
Riga, LV-1050
Tel: +371 67325109
www.unesco.lv
+371 67325109 office@unesco.lv